Svētais ČADS

  Svētais ČADS (a: Ceadda) (*dz.ap 623.g.; † 2.martā 672.g. Lichfield) no 664.gada līdz 669.gadam bija Jorkas otrais bīskaps.

  Čads, iespējams, ir cēlies no Ziemeļumbrijas (Northumbria). Viņš bija jaunākais no četriem brāļiem, kuri visi četri kļuva par priesteriem, bet no kuriem vislielāko atpazīstamību vajadzēja gūt Sīdam (Cedd). Čads izglītību ieguva divās vietās. Lindisfarnē viņš kopā ar savu brāli Cedd vispirms ieguva garīdznieka izglītību no abata Aidana. Pēc abata Aidana nāves abi brāļi devās uz Īriju, lai tur turpinātu iegūt izglītību. Īrijā Čads iepazinās ar Egbertu, vēlāko Ionas bīskapu. Čada brālis Cedd pēc neilga laika atkal atgriezās Anglijā, lai veiktu misijas darbu Esseksā.

  Čads atbalstīja savu brāli, kad viņš 658.gadā Lastinghamā Jorkšairas apvidū dibināja klosteri. Pēc tam, kad 664.gadā Cedd nomira no mēra, Čads kļuva par viņa pēcteci un abatu klosterī.

  Šajā laikā saasinājās konflikts par to, vai Ziemeļumbrijai būtu jāpieder pie katoļu vai pie īru-skotu Baznīcas. Šis konflikts tika risināts pēc Romas parauga Vitbijas sinodē (Synode von Whitby). Čads, kā jau tas saistīts ar viņa izcelsmi un izglītību, pārstāvēja īru-skotu pozīciju. Laika gaitā strīds par Jorkas bīskapijas saasinājās vēl vairāk, jo tā bija jādibina sakarā ar jauno Ziemeļumbrijas Baznīcas organizāciju. Līdz ar to 663.gadā tās pirmajam bīskapam Paulinus bija jābēg.   Pēc tam vispirms bīskapa amatam tika paredzēta Čada kandidatūra, taču Wilfrid, kurš Vitbijas sinodē bija vissvarīgākā persona, pastāvēja uz to, ka viņš pats varētu ieņemt Jorkas bīskapa amatu. Čads gribēja šo lietu nolikt Canterbury arhibīskapa Deusdedita priekšā, bet diemžēl tad, kad Čads tur ieradās, viņš saņēma ziņu, ka Deusdedits pirms neilga laika nomiris no mēra. Viņa ieceltais pēctecis Wighart bija ceļā uz Romu, lai tur tiktu iesvētīts par bīskapu; arī Ročesteras bīskaps Ithamar gulēja uz miršanas gultas. Vienīgais anglo-sakšu bīskaps, kurš bija pieejams, bija Wessex apgabala Dorčesteras bīskaps Vains (Wine). Taču pēc noteiktās kārtības bīskapa iesvētīšanā bija jāpiedalās trim bīskapiem, tāpēc, lai viņu Dorčesteras katedrālē varētu iesvētīt par Jorkas bīskapu, Čads pieaicināja vēl Velsas Baznīcas bīskapus.

666.gadā Wilfrid, kurš bija aizceļojis uz Compiegne, lai varētu saņemt iesvētīšanu no Romas-katoļu bīskapiem, atgriezās Anglijā un bija spiests samierināties ar Ripon abatiju, kā rezultātā kā savu uzdevumu redzēja misijas darbu apgabalā Mercia.

  Bet 669.gadā Teodors no Tarsus, kas bija Canterbury arhibīskaps, izšķīra strīdu par Jorkas bīskapa krēslu par labu Wilfrid un līdz ar to Čadam bija jāatkāpjas. Kā mierinājumu Čads ieguva bīskapa amatu Lichfield, jaunajā Mercia bīskapijā, kur viņš kā Mercia bīskaps atbalstīja pirmo karali-kristieti Wulfhere Mercias kristianizācijas procesā. Karalis Wulfhere uzdāvināja Čadam zemi, lai viņš varētu tur iekārtot savu bīskapa rezidenci. Turpat, Lichfield, Čads 672.gada 2.martā nomira no sērgas. Viņa nāves diena pēc viņa pasludināšanas par svēto ir arī viņa piemiņas diena.

  Čads bija pazīstams ar savu izcilo pazemību, vienkāršību un pieticību dzīvē. Čadu pēc nāves uzreiz sāka godāt kā svēto. Vispirms viņa relikvijas atradās Lichfield katedrālē, uz kurieni viduslaikos vienmēr plūda svētceļnieki.

  Kad karalis Henry VIII uzsāka katoļu Baznīcas vajāšanu, Lichfield katedrāles priesteris Arthur Dudley relikvijas noslēpa, pēc tam viņa radinieki turpināja tās rūpīgi slēpt un pārvest no vienas vietas uz otru. Kad 1651.gadā karalis Henry VIII mira, viņš pēdējo svētību saņēma no kāda jezuītu priestera t.Anthony Turner. Visu Svēto litānijas laikā karalis Henry VIII, pēkšņi sāka teikt: “Svētais Čad, lūdz par mani!” Tēvs Anthony ieinteresēti pajautāja, kāpēc Henry piesauc svēto Čadu. Tad Henry – lielais katoļu Baznīcas vajātājs – atzinās, ka viņam ir svētā Čada relikvijas – daži viņa kauli, kas nonākuši pie viņa caur Arthur Dudley radiniekiem. Tēvs Anthony Turner, esot klāt vēl diviem jezuītiem, rūpīgi pierakstīja Henry vārdus. Pēc tam relikvijām tika pagatavots jauns šķirsts, kurā tās tika ieliktas kopā t.Anthony Turner rakstīto liecību.

  1839.gadā šīs rūpīgi slēptās relikvijas tika atrastas Aston Hall slēgtajā kapelā. Kad tēvs Benjamin Hulme atkal atvēra šo kapelu, viņš atklāja krūšu kurvi uz kura bija nolikts šķirsts ar sešiem kauliem. Bīskaps Thomas Walsh no Birmingham rūpīgi pārbaudīja un aizsūtīja šīs relikvijas kopā ar visiem pierādījumiem uz Romu. Pāvests Gregory XVI apstiprināja, ka tās ir svētā Čada relikvijas, un deva rīkojumu tās ievietot šķirstā un godināt jaunajā Birmingham katedrālē. Tā tobrīd vēl tika celta. 1841.gadā 21.jūnijā, kad jaunā katedrāle tika konsekrēta, šķirsts ar svētā Čada relikvijām, tika novietots virs galvenā altāra. Škirsta dizainu veidoja katedrāles slavenais arhitekts Pudžins (Pugin).

  1995.gadā arhibīskaps Maurice Couve de Murville lika Oksfordas Universitātes Arheoloģijas nodaļai veikt atjaunotu kaulu izmeklēšanu, kā rezultātā viens no sešiem kauliem tika atzīts esam no 8.gs., pārējie pieci – no 7.gadsimta vidus.  Divi kauli bija kreisā augšstilba kauli, tāpēc varēja piederēt citai personai. Beigās par autentisku tika atzīts viens kauls un vēl trīs. Bīskaps Maurice 1997.gadā izdeva dekrētu, ka šie kauli ir saliekami un godināmi kopā vienā šķirstā. Šķirsts ar svētā Čada relikvijām atrodas galvenajā altārī.

Avots: www.wikipedia.de, www.stchadscathedral.org.uk

Tulkoja Inese Golovacka, 19.06.2016.

3.jūlijs

Sv.Toms

*dz.ap Kristus dzimšanas laiku, iespējams Galilejā

† 72.gadā Madras tuvumā (Indijā)

 

Sv.Toms piederēja pie divpadsmit Jēzum vistuvāko mācekļu loka, pie apustuļiem. Lai gan viņš vairakkārt uzsvēra, ka ir gatavs iet nāvē Jēzus dēļ, tomēr tieši viņš vēlāk sākumā neatpazina augšāmcēlušos Kristu. Tikai tad, kad Jēzus aicināja viņu pieskarties Viņa rētām, viņš nokrita ceļos un sauca: „Mans Kungs un mans Dievs!”

Vēlāk Toms kā misionārs devās uz Tuvajiem Austrumiem un Vidusāziju. Saskaņā ar leģendu viņš darbojās Persijā un satikās ar trim Svētajiem Ķēniņiem, kurus viņš kristīja un iecēla par bīskapiem. Pēc tam viņš devās uz Indiju, kur viņš, iespējams, Mailapurā, mūsdienu Indijas lielpilsētas Madras priekšpilsētā, gāja bojā mocekļa nāvē   – viņu  caurdūra ar zobenu vai šķēpu.

Vēl šodien tajā vietā, ko sauc par Toma kalnu, stāv baznīca, kas uzcelta par piemiņu apustulim. Šajā baznīcā atrodas Toma krusts, uz kura iegrebtie uzraksti stāsta par svētā misiju ceļojumiem un nāvi. Viduslaikos lielākā daļa no Toma relikvijām kādā 3.jūlijā nokļuva Turcijā Edessā, ko šodien sauc par Urfu.

Svētā Toma piemiņas diena līdz 1969.gadam bija 21.decembris. Tā bija gada visgarākā nakts, ko tā arī sauca par Toma nakti, kurai piedēvēja mistisku nozīmi. Vārds „Toms” ebreju valodā nozīmē „dvīnis”.

Svēto Tomu parasti attēlo kā apustuli ar grāmatu, zobenu, šķēpu, leņķu mērītāju, akmeņiem vai ar Augšāmcēlušos Kristu.

Svētais Toms ir aizbildnis arhitektiem, mūrētājiem, celtniekiem, galdniekiem, akmeņkaļiem, mērniekiem un teologiem; pret muguras sāpēm vai – lai būtu laimīgas kāzas.

Avots: www.kirchensite.de

 

13.jūnijs

Sv.Antonijs

*dz.1195.gadā

† 1231.gada 13.jūnijā vietā ar nosaukumu Arcella pie Padujas (Itālijā).

 Sv.Antonijs piedzima kā dēls bagātā portugāļu aristokrātu ģimenē un sākotnēji tika kristīts vārdā Fernandez. 1212.gadā viņš pievienojās Coimbra augustīniešu mūkiem. Kad pēc vairākiem gadiem klosterī Coimbra tika apbedīti pieci franciskāņu mūki, kas bija nogalināti, būdami misijā Marokā, šis pārdzīvojums viņu tā ietekmēja, ka viņš nolēma arī kļūt par franciskāni un doties misijā. 1220.gadā viņš pievienojās franciskāņu Mazajiem brāļiem un pēc īsa laika ar kuģi devās misijā uz Maroku. Diemžēl jau neilgu laiku pēc viņa ierašanās, garīgais tēvs, kurš bija pieņēmis ordeņa vārdu Antonijs, saslima tik smagi, ka šķita neiespējami, ka viņš varētu turpināt savu misiju. Atpakaļceļā uz Portugāli, kuģis, uz kura atradās sv.Antonijs, smagi cieta vētrā un, novirzījies no kursa, nokļuva pie Sicīlijas krastiem. No turienes viņš devās uz Asīzi, kur vēlāk viņu sev līdzi uz savu kalnu klosteri Monte Paolo, kas atradās Adrijas jūras krastā, paņēma Emilia-Romagna reģiona ordeņa provinciālis.

 Drīz vien atklājās jaunā mūka retoriskais talants. Antonijs sprediķoja no visām lielajām kancelēm Augšitālijā un Dienvidfrancijā pret visām tā laika maldu mācītājiem, īpaši pret katareriešiem un albigenziešiem. Tas ieinteresēja pašu svēto Francisku, kurš drīz vien jauno ordeņa brāli norīkoja par pirmo teoloģijas skolotāju Boloņas Mazajiem brāļiem. Saskaņā ar leģendu sv.Antonijs bija tik talantīgs un ar žēlastību apveltīts teologs un sprediķotājs, ka viņa uzrunu laikā pat zivis viņā ļoti uzmanīgi klausījās. Pēc viņa sprediķiem ķeceri, kuriem šie sprediķi arī bija domāti, atgriezās.

 Kad 1231.gadā svētais Antonijs nomira, viņa mirstīgās atliekas pārveda uz Padujas jauno baziliku. Pēc Baznīcas vēsturē visīsākā par svēto pasludināšanas procesa viņš jau pēc 11 mēnešiem pēc savas nāves tika uzņemts svēto pulkā. 1946.gadā viņš iecelts par Baznīcas mācītāju.

 Lai iegūtu šī maigā svētā aizlūgumu debesīs, vēl šodien cilvēki nes nabagiem tā saukto “Antonija maizīti”.

 “Antonius” ir kādas senas romiešu dzimtas nosaukums, kas vēlāk tapa par vārdu. Šī vārda īsā forma ir Antons.

 Sv.Antonijs tiek attēlots kā jauns franciskāņu mūks ar Jēzus Bērnu, liliju, ēzeli vai kā mūks, kurš sprediķo zivīm.

Aizbildnis nabadzīgajiem, mīlošajiem, laulātajiem, maizniekiem, kalnračiem un ceļotājiem; lai būtu laimīgas dzemdības, lai atrastos pazaudētās mantas, pret neauglību, pret drudzi, velnišķajiem spēkiem, kuģa bojāeju, kara briesmām, mēri un pret lopu slimībām. Bez tam viņš ir aizbildnis šādām pilsētām: Padua, Lissabon, Paderborn un Hildesheim.

 Avots: www.kirchensite.de

 

 

10.jūnijs

Onufrijs Lielais

Mūks, kapadoķiešu Baznīcas mācītājs

*dz.Etiopijā

†4.gs.beigās Göreme Kapadoķijā

 

Onufrijs bija abesīnīšu firsta dēls. Viņš tika audzināts Hermopolis klosterī, kļuva mūks un atteicās no firsta pēcnācēja titula, lai meklētu vientulību. Viņš to atrada Kapadoķijā kādā nomaļā Göreme klinšu klosterī, kur viņš dievbijīgā apcerē kā kapadoķiešu Baznīcas mācītājs nodzīvoja 60 gadus.

Īsi pirms viņa nāves 4.gadsimta beigās saskaņā ar leģendu viņu atrada Pafnucioss un pasniedza viņam svēto Komūniju, ko parasti viņš visās svētdienās un svētku dienās saņēma no eņģeļa. Onufrija vārds tiek saistīts ar „onus”=ēzeli (no grieķu valodas), kurš viņu kā mācītāju nesa uz klostera teritorijā apdzīvotajām vietām, pārvarot lielus attālumus.

Pafnucioss pēc Onufrija nāves apkopoja viņa biogrāfiju. Koptu baznīca godina viņu jau kopš 7.gadsimta. Onufrijs tiek piesaukts kā palīgs nāves stundā. Jūras braucēji atveda šo kultu uz Rietumiem. Pāvests reiz viņa galvaskausa relikviju aizsūtīja Heinriham-Lauvam, kurš tad to pārveda uz savu Minhenes pils kapelu, vēlāk arī citas relikvijas – uz Braunšveigu. Agrāk Onufrijs Lielais Minhenē tika ļoti godināts – uz Minhenes Marienplatz reiz no augšas lūkojās liela Onufrija statuja.

 

11.jūnijs

Svētais Barnaba

*Dzimis Kiprā ap Kristus dzimšanas laiku

† 61.gadā Kiprā.

 

Barnaba bija apustuļa Pāvila pavadonis viņa pirmajā misijas ceļojumā. Viņš piederēja pie Jeruzalemes pirmās draudzes. Tas, vai viņš piederēja pie lielā 72 Jēzus mācekļu pulka vai viņš pats vairs nepieredzēja Pestītāju, nav īsti skaidrs. Katrā ziņā plašākā nozīmē viņš tiek uzskatīts par apustuli.

 Starp citu - pēc vēsturiskiem vēstījumiem Barnabas darbojās Grieķijā, Romā un Milānā. Vēlāk viņš daudzus gadus sprediķoja Kiprā, kur satracināti jūdi viņu 61 gada vecumā kā Dieva zaimotāju līdz nāvei nomētāja ar akmeņiem.

Vārds „Barnabas” nāk no aramiešu valodas un nozīmē „Pravietojuma / Mierinājuma dēls”.

Barnabu attēlo kā apustuli ar grāmatu, akmeni, eļļas koka zaru.

Mucenieku un audēju aizbildnis; pret strīdiem, nomētāšanu ar akmeņiem, pret krusu, pret skumjām; Barnaba ir arī Milānas un Florences pilsētu aizbildnis.

 

15.jūnijs

 

Svētais Vitus (Veit)

*Dz. ap 297.g. Sicīlijā (Itālijā)

† ap 304.g. Romā

Vitus (saukts arī Veit; latviski: Vits), kurš Romas ķeizara Diokleciāna kristiešu vajāšanas laikā mira vēl būdams zēns, 14.gadsimtā tika pagodināts, kad viņu piepulcēja pie Katoļu baznīcas 14 svētajiem palīgiem nelaimē. Par kristieti viņu uzaudzināja viņa auklīte Krescencia un viņa skolotājs Modests – par lielu nepatiku viņa tēvam. Kad tēvs pavēlēja viņam atteikties no kristīgās ticības, viņš nepaklausīja un kopā ar Krescenciju un Modestu aizbēga uz Lucana Lejasitālijā, kur, kā vēsta leģenda, ērglis pienesa viņiem barību.

Kādā dienā trīs bēgļi tika atklāti, un Vitus tika atvests Diokleciāna priekšā. Lai gan Vitus izdziedināja no smagas slimības valdnieka dēlu, tomēr ķeizars pavēļeja viņu kopā ar citiem iemest verdošā eļļas katlā, no kura gan viņi atkal varēja neskarti izkāpt ārā. Lauvas, kurām viņi tika nomesti par laupījumu, mierīgi nogūlās viņiem pie kājām. Kvēlojot negantās dusmās, Diokleciāns lika visiem trim nocirst galvas. Kad tas tika izdarīts, atlidoja trīs ērgļi un apsargāja kristiešu mirstīgās atliekas, līdz atnāca viena kristiete un viņus apbedīja.

Svētā Vitus relikvijas atrodas galvenokārt Prāgā Sankt Veit baznīcā, taču tās ir atrodamas arī citos dievnamos.

“Vitus” ir latīņu valodā un nozīmē “mīļais, mazais”.

Vitus tiek attēlots kā zēns, bieži tērpts augstdzimušās, smalkās drānās, ar grāmatu, lauvām, luksoforu, katlu, gaili, maize un rungu; arī ar ērgli un zaķi.

Vitus ir aizbildnis šādiem Vācijas apgabaliem: Rügen, Pommern, Niedersachsen und Böhmen.

Bez tam Vitus ir jaunatnes, varkaļu un katlu kalēju, alus darītāju, aptiekāru, kalnraču, vīndaru, aktieru, kropļu, paralizēto, kurlo, aklo, mājdzīvnieku, suņu, putnu mājdzīvnieku, avotu aizbildnis; kā arī pret apsēstību, epilepsiju, histēriju un trakumsērgu, pret krampjiem, uztraukumu, čūsku kodumiem, slapināšanu gultā, acu slimībām, vājdzirdību, sliktiem laika apstākļiem, vētru, negaisu, zibeni un liesmām, pret ugunsgrēku, pret neauglību; aizbildnis sējai un ražai un šķīstības saglabāšanai.

 Avots:  www.abtei-muensterschwarzach.de, www.kirchensite.de

 

15.augustā Baznīca svin Dievmātes Marijas uzņemšanu debesī

Vislielākie Marijas svētki

 Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs

 15.augustā katoļu Baznīca svin savus vislielākos Marijas svētkus – Marijas uzņemšanu debesīs.

 Romas-katoļu Baznīcā šie Bībelē netieši aprakstītie svētki tiek svinēti kopš 7.gadsimta.

 1950.gadā pāvests Pijs XII. „Marijas uzņemšanu debesīs ar miesu un dvēseli” pasludināja par dogmu.

 Ar to Baznīcas vēlas norādīt arī uz cilvēka veselumu – miesu un dvēseli – un noraidīt naidīgumu pret miesu.

 Daudzos Dienvidvācijas apgabalos „Marijas Debessbraukšana” ir saistīta ar daudzām tradīcijām, ar tādām kā procesijas un svētceļojumi. Dažreiz notiek arī zāļu svētīšana: laukos un pļavās saplūktās puķes un zāles tiek svētītas kā radības skaistuma zīme un tiek izmantotas arī ārstēšanas nolūkos.

Avots: www.kirchensite.de

 

Francis no Sales satiekas ar Johannu Francisku fon Šantālu – fragments no Annency katedrāles loga mozaīkas.

12.augusts

Svētā Žanna de Šantāla

*dz.1572.gada 28.janvārī Dijon (Francijā)

† 1641.gada 13.decembrī Moulins (Francijā).

 Johanna Franciska de Chantal (latviski arī: Žanna de Šantāla) kopā ar Franci no Sales nodibināja „Marijas apmeklēšanas“ ordeni jeb saleziāņu ordeni. Johanna Franciska piedzima 1572.gadā kā burgundiešu parlamenta prezidenta Fremyot meita. 20 gadu vecumā viņa apprecējās ar baronu Christoph de Chantal. Žanna un Kristofs vadīja laimīgu laulības dzīvi un viņiem piedzima seši bērni, no kuriem gan divi nomira ļoti agrā vecumā. Pēc desmit gadu laulības medībās pēkšņi bojā iet viņas vīrs. Žanna, palikusi vienīgā aprūpētāja saviem četriem bērniem, no šī brīža vēlas piederēt tikai Dievam. Turpmāk viņa savu dzīvi veltī vienīgi bērnu kristīgajai audzināšanai un tuvākmīlestības darbiem. Lūgšanās viņa vienmēr lūdz kādu dvēseles pavadoni, pie kura viņa varētu vērsties smagajos laikos.

Kad viņai ir 32 gadi viņa iepazīstas ar Ženēvas bīskapu Franci no Sales. Viņā Žanna atpazīst Dieva sūtīto dvēseles pavadoni. No šīs satikšanās pēc kāda laika attīstās cieša, garīga draudzība. 1610.gadā Žanna kopā ar bīskapu nodibina „Marijas apmeklēšanas“ ordeni. Šai kopienai jādod iespēja jaunām sievietēm dzīvot svētu dzīvi bez citu ordeņu stingrajiem likumiem. Annency rodas pirmā saleziāniešu māsu Mātes māja, no kuras Žanna Franciska dibina vēl 81 klosteri.

1621.gadā pēc Franča no Sales nāves, Žanna smagi cieš, tomēr turpina visus spēkus ieguldīt jaundibinātajā ordenī. Savas sāpes viņa dziļā ticībā panes, nevienam nesūdzoties. Pilnīgi palaujoties uz Dievu, viņa uztver savas ciešanas kā Kunga sūtītu pārbaudījumu. Jau vēstulēs Francim no Sales, kas vēl šodien ir saglabājušās, redzama viņas dziļā paļāvība uz Dievu. Žanna Franciska de Šantāla mirst 1641.gadā Moulins klostera apciemojuma laikā. Viņas kaps atrodas Annency saleziāņu baznīcā.

 “Johanna” nozīmē “Dievs ir žēlīgs” (grieķiski). “Franciska” ir sieviešu vārds, kas atvasināts no vīriešu vārda Francisks (=franču) un nāk no itāļu valodas. No vārda “Johanna” ir atvasināti šādi vārdi: Jana, Jane (Džeina), Žanna, Žanete, Janet, Janina, Janine, Janka, Jeanne, Jeanette, Jennifer, Jenny, Jessy, Hanna, Hanne, Nana, Nina, Jo, Joan, Juana, Juanita, Gianna, Giovanna. No “Franciskas” – Frančeska, Francesca, Francoise, Franzi, Ziska, Sissy, Fanny, Franja.

 Svētā Johanna Franciska de Šantāla tiek attēlota saleziāniešu ordeņa tērpā. Dažreiz viņa labajā rokā tur sirdi un kreisajā – grāmatu.

 Aizbildne saleziāniešu ordenim un laimīgām dzemdībām.

 Avots: www.kirchensite.de

Svētā Klāra no Asīzes

11.augusts

Svētā Klāra no Asīzes

*dz.1194.gadā Asīzē

† 1253.gada 11.augustā San Damiano (Itālijā).

 Chiara dei Scifi – tāds bija vārds, ar kādu viņa piedzima smalku ļaužu namā. Krasā, 12 gadus vecākā Franciska dzīvesveida maiņa viņu fascinēja tik ļoti, ka 18-gadīgā Klāra nolēma bēgt no saviem vecākiem, lai sekotu Franciska dzīves ceļam. Portiunkula baznīcā netālu no Asīzes viņa uzmeklēja savu lielo paraugu un pieņēma no viņa ordeņa tērpu kopā ar plīvuru. Vēlāk pēc neilga laika viņas bas kopā ar māsu Agnesi apmetās pie San Damiano baznīcas, kur sāka pieteikties arvien vairāk sieviešu, kas gribēja piebriedoties klostera kopienai. Tā bija klarišu ordeņa dzimšanas stunda. Visbeidzot Klārai pievienojās arī viņas mamma Hortulana, kura arī gribēja dzīvot klosterī.

 Klāra, kas jau no bērnības cieta no vājas veselības, 1224.gadā sava ordeņa paplašināšanos skatīja jau no gultas. Stāsta, ka viņa ar savām lielajām dāvanām darīt brīnumus, divas reizes apturējusi saracēņus, kad tie gribēja okupēt San Damiano. 1253.gadā, jau esot uz miršanas gultas, viņa no pāvesta Inocenta IV. saņēma sava ordeņa regulas apstiprinājumu.

Tradīcija: Lietojot Klāras ūdeni, kas ir svētīts Asīzē San Chiara, daudzi cilvēki cer mazināt savas acu slimības.

Vārds „Klāra“ ir cēlies no latīņu valodas un nozīmē „starojošā“.

Svētā Klāra tiek attēlota klarišu habitā ar hostiju trauku vai montranci.

Aizbildne mazgātājām, izšuvējām, apzeltītājiem; pret drudzi un acu slimībām.

Avots: www.kirchensite.de

Kāda leģenda vēsta, ka svētais Dominiks, kas ir dominikāņu sprediķotāju ordeņa dibinātājs, veidu, kā mēs mūsdienās lūdzamies rožukroni, Dominiks saņēmis Marijas vīzijas laikā un ieviesis to savā ordenī.

8.augusts

Svētais Dominiks

*dz.1170.gadā Caleruega (Spānijā)

† 1221.gada 6.augustā Bologna (Itālijā).

 Sv.Dominiks cēlies no cienījamas kastīliešu aristokrātu Guzmanu ģimenes un dzimis Kaleruegā. Dominiks ieguva izglītību doma skolā pilsētā Palencia, studēdams tur teoloģiju un filozofiju. Pēc viņa iesvētīšanas par priesteri, viņš kļuva par regulētās Doma baznīcas locekli pilsētā Osmā. Vēlāk viņš ar Azevedo bīskapu Diego devās ceļojumā uz Romu. Viena no šī toreiz ļoti grūtā ceļojuma apstāšanās vietām bija Dienvidfrancija. Tur cilvēki bija tobrīd dažādu maldu mācību ietekmēti – arī albigensiešu un valdensiešu mācību. Šis stāvoklis sagādāja Dominikam raizes, un viņš 1206.gadā kopā ar bīskapu Diego pie Tulūzas vietā Prouille nodibināja misijas staciju, un vēlāk, kad pēc gada nomira bīskaps Diego, arī uzņēmās tās vadību.

 1215.gadā Dominiks, kurš pa šo laiku bija kļuvis tautā ieredzēts dievbijīgs brālis un ceļojošais sprediķotājs, Tulūzā nodibināja sprediķotāju kopienu, kas vadījās pēc svētā Augustīna regulas. Abas Dominika galvenās idejas – nabadzība un studijas – daudzus tik ļoti aizrāva, ka ordenis drīz vien izplatījās visā Eiropā. Jau pusotru gadu pēc dibināšanas pāvests Hilarijs III apstiprināja ordeņa regulu, kurš ordenis piešķīra tiesības sprediķot un pieņemt grēksūdzes sakramentu un deva viņiem vārdu – „brāļi sprediķotāji”. Dominiks nomira 1221.gadā misijas ceļojumā Boloņā, kur San Domenico baznīcā ir atrodama arī viņa kapavieta.    

 “Domenikus” nāk no latīņu valodas un nozīmē: „Tas, kurš pieder Kungam”.

 Sv.Dominiks tiek attēlots dominikāņu habitā ar suni, lāpu, liliju, balodi, akmeni, rožukroni.

 Aizbildnis dominikāņu ordenim, skroderiem, šuvējām, pret krusu un drudzi, kā arī Boloņas pilsētai.

 Avots: www.kirchensite.de

3.augusts

Svētā Lidija

*dz.1.gadsimtā Thyathira (Lidijā)

† 1.vai 2.gadsimtā

Sv.Lidija kā purpura tirgotāja dzīvoja pilsētā, ko sauca Thyatira. Viņa kāda apustuļa Pāvila misiju ceļojuma laikā viesmīlīgi uzņēma viņu savā mājā. Pēc šī apciemojuma visa viņas ģimene kļuva par kristiešiem.

“Lidija” nāk no latīņu valodas un nozīmē: “tā, kas cēlusies no Lidijas”.

Sv.Lidija tiek attēlota kā turīgas sievietes drānās, zem kuras apmetņa paslēpušies patvērumu meklējoši bērni.

 

Lidija ir krāsu aizbildne.

Avots: www.kirchensite.de

 

Patriks no Īrijas

Bīskaps, ticības vēstnesis Īrijā
* dzimis ap 389.g. Bannaventa Berniae Anglijā
† ap 461.g. Īrijā

 

Patriks, pēc viņa paša liecības, ir dzimis romiešu okupētajā Britānijā, vietā, ko sauca par Bannaventa Berniae, bet ko šodien ar lielu varbūtību mēs saucam par Banwell, kā vēsta citi Skotijas avoti. Viņa tēvs Kalporniuss bija romiešu okupācijas varas ierēdnis, turklāt ievētīts arī par diakonu; Patrika vectēvs bija priesteris. Kad Patrikam bija 16 gadi, viņu nolaupīja pirāti un aizveda no dzimtās vietas kā vergu uz Īriju. Tur, kā vēsta vēsturiskie avoti, kalna Slemish pakājē viņš ganīja cilts virsaiša Miho aitas. Šāda likteņa piemeklēts, Patriks saskatīja aicinājumu visu pārdomāt, atgriezties un pilnīgi pievērsties Dievam. Pēc sešiem gadiem viņš sapnī dzirdēja apstiprinājumu tam, ka viņš drīz tiks uz kuģa un atradīs ceļu uz mājām. Neilgi pēc tam viņš aizbēga no kalniem un ar kādu kuģi nokļuva mājās. Pēc atgriešanās mājās viņš tika iesvētīts par priesteri un devās uz Gallijas ziemeļu krastu, kur viņš sākotnēji kā mūks uzturējās Noirmoutier klosteros. Tad viņš atkal redzēja sapni, kas iespaidoja viņa dzīvi: kāds īrs iedeva viņam vēstuli ar lūgumu atgriezties dzimtenē. Viņš šo lūgumu interpretēja kā savu misijas uzdevumu, lai sagatavotos šim darbam viņš studēja teoloģiju pilsētās Lérins un Auxerre un tad atgriezās dzimtenē. Lai gan viņa izglītība bija ar trūkumiem un viņu rāja par stilistisko nedrošību viņa rakstos, tomēr viņš kļuva par pirmā īru misionāra ==Palladiusa pēcteci; Germanus no
 Auxerre viņu iesvētījis par bīskapu, taču citos avotos tiek ziņots par braucienu uz Romu, kur viņu par bīskapu iesvētījis pāvests Celestīns I. Par viņa ierašanos Īrijā 432.gadā kopā ar 24 ceļabiedriem jau vēsta pavisam droši avoti. Salas ziemeļos viņš kā misionārs darbojās ilgus gadu desmitus.

 

Kad viņš ieradās salā, tad to pameta visas čūskas un indīgie dzīvnieki. Pēdējo Īrijas čūsku viņš ievilināja kastē un apsolīja viņai, ka rīt viņu izlaidīs ārā. Uz čūskas jautājumu, kad tad būs rītdiena, viņš vienmēr atbildēja: „Rīt.” Galu galā viņš to kasti iemeta jūrā. Tiek stāstīts, ka kādu aitas gaļas zagli viņš atmaskojis, liekot apēstajam laupījumam iziet ārā no viņa kuņģa. Dievs pēc Patrika lūguma ierīkojis Īrijā šķīstītavu uz zemes, lai tie, kas vēlas gandarīt, varētu šķīstīties no saviem grēkiem. Visvairāk Patrikam nācies cīnīties ar nepaklausīgajiem druīdiem –īru pagāniem. Leģenda vēsta, ka viņi tīkoja pēc Patrika dzīvības, tāpēc kā iepazīšanās dzērienu pasniedza viņam saindētu vīnu. Lai atgrieztu stūrgalvīgos neticīgos, Patriks ar savas lūgšanas palīdzību viņiem par brīdinājumu atvēra elles durvis: daudzi, viņa mudināti, iegāja tur iekšā, lai gandarītu par grēkiem, piedzīvoja šausmas, iznācā ārā un atgriezās pie Dieva; citi nekad vairs neiznāca ārā.

 

Par spīti visām prestestībām Patriks atgrieza pie Dieva tūkstošiem cilvēku, kā viņš pats vēsta savā rakstā „Atzīšanās”. Viņš lika uzcelt apm.3565 baznīcas, to vidū arī ap 444.gadu uzcēla bīskapa baznīcu Armagā, pie karaļnama sēdekļa, kas vēl līdz šodienai ir Īrijas katoļu un anglikāņu bīskapu sēdeklis. Tā kā Patriks, būdams pirātu gūstā, bija iemācījies īru valodu, viņš to varēja arī izmantot liturģijā un ticības mācībā –tas bija par iemeslu tam, ka īri kristīgo ticību pieņēma kā kaut ko „savu” un tai ir dziļas saknes vēl līdz pat mūsdienām. Stāstot savai draudzei par Svēto Trīsvienību, Patriks acīmredzot ir izmantojis āboliņa trīs lapiņas, kas vēlāk kļuva par īru nacionālo simbolu.


433.gadā Lieldienu svētkos Patriks uz pakalna Slane , kuru varēju redzēt tuvu un tālu, iekūra uguni, tādā veidā vēstot, ka vietā, kur agrāk valdīja pagānu karaļi, pār tumsu ir uzvarējusi Kristus gaisma. 449.gadā viņš – kā Mozus Sinaja kalnā – nošķīrās no cilvēkiem un uz 40 dienām aizgāja gavēt uz Croagh kalnu Mayo grāfistē. Katru nakti pie viņa esot nācis eņģelis un jautāja, ko viņš vēlas. Patriks esot lūdzis, lai Pastarajā Tiesā viņš pats drīkstētu tiesāt īrus. Kad viņa vēlme tika noraidīta, tad viņš esot draudējis, ka viņš nekad vairs nenokāps no kalna. Tad nu eņģelis viņam piekāpies, sakot „ka kopš apustuļiem neesot bija tāda vīra, ko varētu vairāk apbrīnot kā viņu”, tāpēc viņš vēlēšanās esot tikusi piepildīta. Tagad šis kalns ir kļuvis par svarīgu svētceļojumu vietu Īrijā. Neskaitāmi svētceļnieki kāpj šajā kalnā, daudzi iet basām kājām vai rāpo uz ceļiem, lai gandarītu par grēkiem. Vēl šodien var paskatīt to akmeni, uz kura Patriks tik ilgu laiku pavadījis lūgšanās, ka uz tā palikuši viņa ceļu nospiedumi.

 

Pēc Patrika nāves kāds augstdzimušais, lai gandarītu pirms savas aiziešanas, kvēli vēlējās kādā klosterī glabāto atslēgu uz elli. Nemitīgi piesaucot Kristu, viņš caur neskaitāmām mokām nokļuva vietās, kas atbilst Pastarās tiesas atspoguļojumiem, tad pār kādu tiltu nonāca paradīzē; pēc tam viņam atkal bija jādodas atpakaļ, zemes pasauli viņš sasniedza, neskarts paejot garām visām moku stacijām un pēc 30 dienām drīkstēja „par grēkiem gandarījis un svētīgi” nomirt.

 

Viduslaikos Patriku godināja daudzās Eiropas vietās. Patrika šķīstītava uz ezera salas Lough Derg Donegal grāfistē kļuva par daudzu cilvēku apmeklētu svētceļojumu vietu. Patrika svētku diena tapa pat Īrijas valsts svētku dienu, Dublina Svēto Patriku svin ar lielu parādi un ar četrām svētku dienām. Parādē cauri pilsētai tiek nestas mākslīgas čūskas, kas draudīgi izkārušas savas sarkanās papīra mēles un loka savus no plastmasas veidotos ķermeņus. Pie apģērbiem tiek spraustas zaļā trejlapu āboliņa nozīmītes un zaļā krāsā apģērbā ir dominējošā.

 

Avots: www.abtei-muensterschwarzach.de