Misija – rūpēties par Dievmāti

Ilze Vītola 08.08.2014 Mājas Viesis

 

15. augustā svētceļotāji no tuvienes un tālienes saplūdīs Aglonā. LILIJA JANČEVSKA deviņpadsmito gadu kājām mēros tālo ceļu, lai godinātu Dievmāti. Tā dara brīnumus vēl aizvien. Arī Lilijas dzīvē. Lūk, viņas stāsts.

 

Divas baltas sveces

 

Blakus Rīgas pilij atrodas trīsstāvu māja, kuras pirmajā stāvā septiņus gadus man bija svētlietu veikals. Ļaudis te labprāt nāca, izturējām pat krīzes laiku, taču mainījās priesteri, mūsu veikala telpām pacēla īres maksu, un pagājušā gada augustā no tām atteicos. Septiņos gados pircēji bija iepazīti. Uz veikalu nāca arī kāda pazemīga, ļoti ticīga sieviete, kurai rokās vienmēr bija lūgšanu grāmata. Viņa nāca un nāca, un vienmēr pirka divas baltas sveces. Tieši pirms Ziemassvētkiem viņa atkal bija klāt pēc divām baltām svecēm, un es beidzot viņu uzrunāju: sakiet, lūdzu, kam jūs tās sveces pērkat? Viņa ar lielu izbrīnu: – Kā – kam? Mūsu Dievmātei! Kurai Dievmātei – nesapratu, jo es jau Vecrīgas katoļu baznīcas pārzinu un Dievmātes arī. Tincināju tālāk, sieviete mirkli paklusēja un tad sāka stāstīt. Dievmāte atrodoties Rīgas pilī, bet viņu skatīt nav ļauts, jo cilnis ir tieši pretim ieejai Valsts prezidenta pilī. – Bet es zinu, kur Dievmātei varu piekļūt vistuvāk, svecītes nolikt, padedzināt un palūgties, – sieviete teica. Viņa visu mūžu nostrādājusi Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā un Rīgas pilij gluži vai pieaugusi. Ja reiz Dievmātes tēlam nevar tikt klāt, lūdzu, lai viņa man parāda vismaz fotogrāfiju. Par visām varītēm gribēju Dievmāti redzēt, nezinu, kas ar mani notika. Un sieviete atnesa fotogrāfiju. Kad redzēju, ka Jēzus bērnam nosista seja... sāku nevaldāmi raudāt. Domāju – tagad, Ziemassvētku priekšvakarā, visa pasaule gaida piedzimstam bērnu Jēzu, bet mums pilī, kur prezidenti katru dienu strādā... tā taču ir Dieva māte! Mani tas tik ļoti sāpināja, manī norisinājās pamatīgs apvērsums. Kāpēc neviens neko nedara, lai Dievmātes cilni glābtu? Pilns ar priesteriem, vai tad viņi nezina, ka pilī ir 500 gadus vecs cilnis? – Visi to zina, – sieviete mierīgi atbildēja. Visi zina, un neviens nerīkojas? – iesaucos. Un kardināls arī zina? – liku galdā pēdējo trumpi. – Zina, visi zina, tu tikai ne, – sieviete pasmaidīja. Ja visi zina un nedara, ko gan es, pensionāre no laukiem, varu līdzēt, es raudu, rokas bezspēkā nolaidusi. Te dzirdu sievieti mierīgi sakām: – Dievmāte mani sūtīja pie tevis! – Kā? – es tik vien jaudāju izdvest. Sieviete neko neatbildēja, paņēma divas baltas sveces, pagriezās un aizgāja. Bet tas viņas teiciens – ka Dievmāte viņu ir tieši pie manis sūtījusi – manī visu sabangoja.

 

Pensionāre – studente

 

Esmu katoliete, mani nokristīja bērnībā, bet dzīvoju kā tolaik vairums cilvēku, gāju uz baznīcu divreiz gadā – Lieldienās un Ziemassvētkos. Bet, kad nomira mana mamma, sapratu – tagad man jāturpina dzimtas aizsardzība ar lūgšanām. Tā mums, katoļiem, ir pieņemts. Jau gadus divdesmit esmu dziļi ticīga katoliete. Vadu svētceļnieku grupas, astoņpadsmit gadus kājām esmu gājusi uz Aglonu godināt Dievmāti. Izstudēju arī Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. Tas sanāca tā. Reiz Ogres baznīcas prāvests man stāstīja, ka Ķeguma skolā nav ticības mācības skolotāja, lai es pedagogu pulkā atrodu kādu, kurš varētu to darīt. Neviens negribēja. Kad priesteris man atkal vaicāja, kurš tad bērniem mācīs ticības mācību, atbildēju – es pati! Man jau bija sešdesmit, biju pensijā, gribēju mierīgi dzīvot sev. Bet – nekā! Septembrī bija jāsāk studēt. Domāju – galva neņems zināšanas pretim, kontroldarbus neuzrakstīšu, un man būs iemesls priesterim teikt, ka ticības mācības skolotāja no manis neiznāks. Taču studijās biju viena no labākajām. Un, redz, tagad atkal man jauns uzdevums – izglābt Dievmātes cilni. Jā, emocionāli es biju tam gatava. Bet kā rīkoties praktiski? Piezvanīju arhibīskapam Zbigņevam Stankevičam. Jā, tur ir skulptūra, viņš zināja. Bet vajag taču kaut ko darīt, vajag Dievmāti restaurēt,līdzekļus meklēt, es sparīgi turpinu. – Es jums dodu savu svētību, dariet tā. Lai Dievs jums palīdz! Ja vajag manu padomu, jautājiet. Dariet! – tie bija arhibīskapa vārdi. Bet es taču nezinu, ko darīt! Sāku ar vēstuli Valsts prezidenta kancelejai. Rakstīju, ka cilnis atrodas pils iekšējā pagalmā tieši pretī ieejai pilī, un tā nožēlojamais stāvoklis nedara valstij godu, tāpēc ir tik svarīgi restaurēt Dievmātes tēlu.

 

Rīgas pils Dievmāte palīdz uzvarēt karā

 

Ciļņa rašanos apvij mistisks stāsts. Kā attēlā redzams, blakus Dievmātei ir otra skulptūra – Livonijas Vācu ordeņa lielmestrs Valters fon Pletenbergs, kurš valdīja no 1494. līdz 1535. gadam. Tolaik daudzi kāroja Livonijas, bet Pletenbergs bija diplomāts, ļoti godāja Dievmāti, un Dievmāte viņam palīdzēja. Arī panākt mieru uz Livonijas austrumu robežām no 1502. gada līdz pat 1558. gadam, vēl pēc lielmestra nāves. Miers iestājās pēc kaujas pie Smoļinas ezera Pleskavas novadā. Zinot cara karaspēka iepriekšējos sirojumus, Pletenbergs negaidīja, līdz krievi atkal ierodas Livonijā, bet devās ienaidniekam pretim. Nonācis pie Smoļinas ezera, kopā ar karavīriem visu nakti lūdzās. Kad rītausmā viņiem uzbruka daudzkārt spēcīgākais krievu karaspēks, tas mistiskā kārtā tika sakauts. Kā pateicības zīmi Dievmātes palīdzībai Pletenbergs uzstādīja šo cilni.

 

 

 

Jāiet un jādara

 

2012. gada pavasarī nodibinājām "Rīgas pils Dievmātes fondu", lai vāktu ziedojumus ciļņa "Dievmāte un Valters fon Pletenbergs" atjaunošanai. Ziedojumi nav lieli – pa 5 eiro, mēs krājam un krājam. Kopā ar kolēģi Silviju Līmani, kura ir strādājusi par atašeju Latvijas Republikas vēstniecībā pie Svētā Krēsla Romā, esam uzrunājušas visas institūcijas, kam sakars ar šo skulptūru. Restauratora vadībā ir izstrādāta detalizēta ciļņa restaurēšanas programma. Šovasar cilni izņems no nišas, kur tas 500 gadus stāvējis. Un pēc restaurēšanas to novietos kapelā Latvijas Nacionālajā Vēstures muzejā. Tā būs rasta iespēja pagodināt Dieva māti. Katrs varēs pie viņas pienākt, kaut ko pateikt, kaut ko palūgt. Tas ir ļoti svarīgi, jo Dievmāte Latviju ir sargājusi kopš 12. gadsimta un sargā arī šodien.

 

Esam ieplānojuši pie restaurētās Dievmātes skulptūras novietot plāksni ar to cilvēku vārdiem, kuri no savas rocības būs atvēlējuši ziedojumus, lai Dievmāte vairs neizskatītos kā ubadze, bet gan mirdzētu kā karaliene. Uzrunāsim arī mūsu prezidentus, jo viņi visi Dievmātes cilnim katru rītu ir garām gājuši. Domāju, ka vēsturiski augstvērtīga mākslas darba sakārtošana palīdzēs sakārtot arī valsti. Esam sapulcinājušas lūgšanu grupu – kādi trīsdesmit cilvēki, no tiem seši priesteri. Mums ir atļauja ieiet pa pils vārtiem un reizi mēnesī pie Dievmātes ciļņa lūgties, to darām sestdienās. Lūdzam par Latviju, par tās valdību, par mūsu cilvēkiem, par mieru starp tautām, par mīlestību cilvēku sirdīs, par labā uzvaru mūsu Tēvzemē. Jautāju sev – kāpēc man tāds pienākums uzlikts? Bet laikam pastāv Dieva apredzība, un, ja viņš cilvēkam liek kaut ko darīt, nedrīkst no tā atteikties. Jāiet un jādara!

***

Rīgas bīskaps Alberts trešajā valdīšanas gadā (1199 – 1229) Rīgas bīskapa katedrāli un visu Livoniju atvēlēja Vissvētākajai jaunavai Marijai. Kopš tā laika Livoniju dēvē par Māras zemi (Terra Mariana). To apstiprināja pāvests Innokents III ceturtajā Laterāna koncilā 1215. gadā.

Livonijas ordeņa aizbildnes Dievmātes tēlu Pletenbergs uzstādīja 1515. gadā.

Pētnieki vērtē, ka paša Pletenberga statuja kalta vēlāk, jau pēc viņa nāves 1535. gadā. Abas statujas savienotas kopā 1739. gadā.

Pirmie pieminekļa aprūpes darbi notikuši Zviedrijas karaļa Kārļa XI (1660 – 1697) valdīšanas laikā.

20. gs. 70. gadu beigās, remontējot pils fasādi, skulptūrā Jēzus bērnam Marijas rokās nosita seju.